Receptes

Tauku putra

Tauku putra – tā ir „manas vecmāmiņas recepte” - Jūs domājat? Varbūt! Tomēr vairāk man tā asociējas ar manu vecotēvu, tauku putra viņam bija dikti mīļš ēdiens. Un tādu tais laikos ēda daudzās mājās. Tā ir recepte zupai, ko vārīja „visnabadzīgākajos” gada mēnešos, kad dārzeņu laiks garām, bet jaunā raža vēl tālu, un arī „cūku bēres” bijušas tā pasenāk atpakaļ. Nosaukums zupai gan, šķiet, ir vectēva vai vecmammas pašu izdomāts vai nācis līdzi mantojumā no vēl senākiem laikiem.

Grūti spriest, kādam Latvijas reģionam šis ēdiens varētu būt raksturīgs, jo esam vidzemnieki, bet vectēvs nāk no Latgales, taču domājams, ka šādi vai līdzīgi pagatavotu putru ēduši un ēd latvieši visos novados.

Tāpēc aicinu izgaršot Latvijai raksturīgu ēdienu – Tauku putru!

Sastāvdaļas (konkrētu sastāvdaļu daudzumu gan neviens nekad nav ne mērījis, ne noteicis, ne ievērojis, katra saimniece droši vien to pielāgos savu putras strēbēju gaumei, tāpēc šajā receptē norādītais būs diezgan aptuvens):

Putraimi (mēs izmantojam miežu, bet kāpēc gan nevarētu arī citus?) – 1 glāze

Kartupeļi – 6 gab. vidēji lieli

Cūkas speķis – vislabāk jau žāvēts – 200g

Un kur nu zupa bez Ūdens – 2l

Neiztikt arī bez sāls, pipariem un sīpoliem.

Pagatavošana:

Uzvāra ūdeni, pievieno putraimus un, kamēr tie pamazām vārās, izdara visu pārējo, t.i.: nomizo un sagriež kartupeļus, sīpolu (1gab.) notīra un sasmalcina, speķi sagriež gabaliņos un uz pannas kopā ar sīpoliem un pipariem (kuram šķipsna, kuram naža gals) izčurkstina (mūsu pusē saka – izčurina). Kad putraimi nāk mīksti, pievieno kartupeļus, sāli (1tējk.) un visu to, kas pannā. Vāra, kamēr putraimi un kartupeļi mīksti.

Ja saimniece/saimnieks bagātāks, tad var atļauties to visu ievārīt nevis „plikā” ūdenī, bet apžāvētas cūkas kājas (vai kādas citas tās ķermeņa daļas) buljonā. Bet pieticīgākos apstākļos var iztikt ar cūku ādiņām, kas palikušas pāri pēc žāvētā speķa apēšanas.

Gatavajam ēdienam (lai nosaukums – tauku putra – nemaldina) pēc konsistences jābūt tādam, kas biezāks par zupu, bet plānāks par putru.

Klāt piekožam Indrānu maizīti, kas aizdarīta ar svaigu biezpienu!

Laba šogad vasariņa,

Labi auga tupenīši –

Citi lieli, citi mazi,

Vairāk lieli, nekā mazi.

Pūces kartupeļi

1.variants:

1kg kartupeļu

2 olas

150g cūkgaļas

1 tējk. zāļu sāls

Izvāra kartupeļus sālsūdenī. Kad tie mīksti, lieko šķidrumu nolej, bet kartupeļus nedaudz samīca. Pievieno sakultas olas un apceptu gaļu.

Gatavs!

2.variants:

Tupeņi – tik cik vajadzīgs visai saimei

Olas – ja kūtī vistu daudz, tad tā pavairāk

Cauraudzītis – jo vairāk, jo garšīgāk

Sāls – pēc garšas

Izvārītus tupeņus sastampā ar koka stampu, diezgan pavirši, tā lai jūt veselus tupeņu gabalus. Iemaisa sakultas oliņas un sačurinātu žāvētu cūkas gaļiņu. Noņem no uguns, uzliek plītij riņķus, bet ēdienu vēl turpina sildīt uz riņķiem, lai olas apraujas un pie dibena drusku piecep.

Ja ēdmaņa taisīta svētdienā, tad nobeigumā par skādi nenāks viens brandavīna biķerītis!

Tupenītis brūzī brauca,

Kartupel’s pavadīja.

Nu ar Dievu, kartupeli,

Sagaid’ mani krodziņā!

Šī recepte – Pūces kartupeļi – ir no manas vecāsmātes pūra lādes. Kāpēc tāds nosaukums? Pavisam prozaiski – mana vecmāmiņa to aizguva no savas kaimiņienes, sauktas par Pūci. Kas to vairs var zināt – vai Pūce bija viņas uzvārds, iesauka, jebšu sādžas nosaukums, kurā šī dzīvoja. Bet kartupeļi ar olu un ceptu cūkgaļu mūsmājās vēl joprojām tiek saukti par Pūces kartupeļiem.

Varbūt kādās citās mājās kāds ēdiens tiek saukts manas vecāsmammas vārdā – tas viņai bija varen’ smalks – Leokādija. Turklāt vēl Bonifācija meita.

Un cik daudz ēdienu nosaukumu katrā ģimenē asociējas ar kādu, kas devis tā recepti vai padomu gatavošanā. Mums bez Pūces kartupeļiem vēl ir Anniņtantes klimpas, Rudes kabači, Dainas gurķi un Sarmītes sēnes. Kad pagrabā uz plauktiem rindojas burciņas ar uzlīmēm, kurās noradīts gada skaitlis un burciņā esošā satura nosaukums, tad dažam labam nevilšus rodas jautājums - vai tad mums pašiem nekā nav? Viss tikai citām tantēm?

Veseli ēduši un dzēruši!